Lija Ivaska

Mans pirmais kaktuss bija jau bērnībā. Vēl tagad skatos fotogrāfiju, kur esmu nofotografēta Krimā pie opuncijām. Laikam jau tad zemapziņā jutu saistību, tieksmi draudzēties ar kaktusiem. Protams kāda opuncija no Krimas atceļoja uz Latviju. Tā ilgi auga manā Rīgas mājā uz palodzes, bet manai māsīcai- Gaidai tā bija izaugusi līdz griestiem. Viņai vēl bija milzīgs "kristātais" kaktuss- līdz griestiem! Kā biju pie viņas tad vienmēr jūsmoju par šiem milzeņiem. Varbūt tāpēc arī man sagribējās "tādu" kaktusu un mani vecāki to iestādīja.
Man patika skatīties un laistīt puķes. Neatceros, bet domāju, ka tai skaitā bija arī kaktusi. Tā kā diez ko labi viņiem uz manas palodzes viss neklājās. Bet mana darbība atlasīja izturīgākos-opuncijas, „kristāts”, ehinopši, mamilārija. To bērni vēl šodien ir manā kolekcijā. .
Tad bija ilgs klusums manā neapzinātajā kaktusu kolekcionēšanā. Līdz man pēc vidusskolas beigšanas atradās draudzene LU Botāniskajā dārzā. Viņa man uzdāvināja dažus kaktusus, uz kuriem es ar pirkstu parādīju, ka man patīk. Tur jau bija astrofīti, viginsija(ir vēl tagad), un vairs neatceros, kas vēl. Pārbraucot uz Saulkrastiem, lielākā daļa kaktusu aizgāja bojā. Bija klusums kaktusu audzēšanā. Staipīju palikušos kaktusus no siltumnīcas istabā un viss. .
Tad jauns posms kaktusu kolekcionēšanā man sākās gandrīz kā psihoterapija pēc mājas nodegšanas. To varētu saukt par apzināto kaktusu kolekcionēšanu. Par šo pieredzi es varu arī padalīties ar Jums...